Vakar man bija divas situācijas, kad es gāju pa durvīm aiz svešinieka, un nevis svešinieks, kurš turēja durvis atvērtas nākamajai personai, viņa ļāva tām aizvērt man sejā. Tagad es saprotu, ka strādāju Ņujorkā, ko daži cilvēki uzskata par pasaules galvaspilsētu Man nerūp. Un tāpēc es nebiju pārsteigts, kad tas notika pirmo reizi, kad es devos ārā no dzelzceļa stacijas, visi steidzās, un man nebija absolūti nekādas saistības ar priekšā stāvošo. Bet, kad kāds, kurš strādā vienā un tajā pašā uzņēmumā, pēc dienas vēlāk notikušās prezentācijas ļāva man aizvērt durvis, es sāku domāt, vai tā ir tendence.

No kurienes es nāku, kad ejiet pa durvīm, paskatāties aiz muguras, lai pārliecinātos, ka nav neviena, kam garām jūs varētu turēt durvis. Tas tiek darīts tieši tā, tāpat kā jūs neliekat salveti uz galda, kamēr maltīte nav beigusies, jo neviens no jums apkārt nevēlas aplūkot jūsu netīro veļu. Un, samaksājot par kaut ko pārtikas preču veikalā, jūs sakāt Paldies kasierei, kad viņa jums pasniedz jūsu maiņu, un viņa saka paldies jums pretī. (Tas, ko es steidzos piebilst, vairs reti notiek. Pēc manas pieredzes lielajos pārtikas veikalos lielākajai daļai kasieru mazāk varēja būt vienalga, vai es esmu devis viņu darba devējiem viņu biznesu un noteikti negrasos man par neko pateikties.)

Vai es šodien esmu kaprīzs, jo man ir vienalga, kas man ir vienalga, ir ziema, vai arī man ir tikai skumji, ka civilizētā sabiedrība, šķiet, ir arvien dīvaināks jēdziens? Droši vien mazliet no abiem, bet vairāk par pēdējiem. Mans vidējais dēls ir tāds, kurš bieži aizmirst turēt durvis nākamajai personai, un, ja es vēlos kaut ko paveikt dzīvē, tas ir panākt, lai viņš mācītos citādi. Pašlaik katru reizi, kad viņš aizmirst, ka man ir šī mazā mātes panika, domājot, vai es aizmirstu iemācīt viņam lietas, kas svarīgas!?!?! Nopūta. Acīmredzot es neesmu viens.